Ņina Bondare: “Rokdarbi man tīk jau no bērnības, kad priecājos par mammas tamborētiem aizkariem, gulēju uz aptamborētas spilvendrānas, slaucījos linu dvielītī, kas izšūts ar cauro vīlīti, pie sienas dekoriņš aicināja mazgāties skaidrajā ūdenī, lai varētu slaucīties baltajā dvielītī. Sēžot ziemā piesaulītē pie malkas šķūņa, vēroju rakstainos dūrainīšus savās rokās. Augu pēckara periodā piecu bērnu ģimenē, kur visi rokdarbi bija darināti vispirms praktiskajam pielietojumam, pēc tam jau ari dekoratīvos.
Arī tagad adot savus dūraiņus, pirmkārt, domāju, lai tie sildītu valkātāju, pēc tam priecētu arī acis. Lai uzadītu cimdu pāri, ir jāizada ap 3000 valdziņu; mainot krāsas, skaitot valdziņus, uzrodas zalktis, zvaigznes sāk zaigot – un visu to ir iespējams uzburt cimdā. Un kur nu vēl krāsas – to nozīme latvju rakstos ir ļoti niansēta, smalka.
Esmu piedalījusies izstādēs Jaunpilī, Talsos, Dobelē, Džūkstē, Tukumā u.c. Veiksmīgākā bija piedalīšanās 2013. gada Dziesmu un deju svētkos izstādē “Dziesma top citādi” ar 24 pāriem cimdu. Tomēr nav lielāka prieka, ja redzu savus draugus, novadniekus priecājamies, valkājot manis adītos dūraiņus.
Paldies visiem apmeklētājiem par apmeklējumu. Vēlu neaizmirst tautas mākslu, jo, valkājot tautiskas lietas, vienmēr būsi neatkārtojams. Lai veicas!”
