AIJA PRINCE-GALZONE “Mākslas process ir saruna ar sevi”

Plaši pazīstams novada uzņēmējdarbības atbalsta un komunikācijas zīmols “Dobele Dara” februārī atklāja jaunu rubriku – Dobele Lepojas. Tie ir stāsti, intervijas, video sižeti par Dobeles novada personībām, ievērojamākajiem uzņēmumiem un aktivitātēm, iniciatīvām, pasākumiem, kuri izskan plašāk un skaļāk par Dobeli – tos pazīst un novērtē kā novadā, tā Zemgalē, nereti visā Latvijā, un, iespējams, Eiropā un citur pasaulē.

Laikā, kad labās ziņas ir deficīts, “Dobele Dara” turpina uzturēt možu garu un lepojas ar tiem, kas rada un dara. Par rubrikas Dobele Lepojas aizsācējiem, tika uzrunāti Dobeles novada pašvaldības augstākā apbalvojuma “Goda zīme 2020” laureāti. Šoreiz – gleznotāja un vizuālās mākslas skolotāja AIJA PRINCE-GALZONE, kura šo apbalvojumu ieguva par novadam nozīmīgu profesionālo meistarību un sabiedrisko aktivitāti, kas sekmējusi Dobeles vārda atpazīstamību.

Tradicionāli pašvaldības apbalvojumi tiek pasniegti svinīgā publiskā pasākumā Latvijas republikas proklamēšanas dienā. Ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī, pasākums tika pārcelts, lai ar pienācīgu cieņu un godu pasniegtu Dobeles novada apbalvojumus 2020. gada laureātiem iespējami vistuvākajā laikā, par to iepriekš informējot apbalvojumu saņēmējus un aicinātos viesus.

IEDVESMU SMEĻOS DABĀ

• Kas jūsuprāt glezniecībā ir pats aizraujošākais?

Process. Protams, arī rezultāts, bet tas radošais brīdis, kad mākslinieks iet uz to. Mirklis, kad var redzēt, kas notiek uz audekla, kas mainās un kā gleznotājs domā līdzi tapšanas procesam. Patiesībā glezniecība lielā mērā ir domāšana, ģeometrija un radīšana.

• Vai jūs glezniecība uzrunāja jau bērnībā?

Jā, tā varētu teikt. Kaut ko zīmēju jau agrā bērnībā, apkārt klīdu ar zīmuli rokās. Vienmēr esmu vēlējusies būt saistīta ar mākslu, taču apzināti izstudējusi glezniecību esmu vēlāk. Pirmās studijas bija saistītas ar dabu – ainavu arhitektūra, pēc tam agronomija, dārzkopība un tikai pēc tam glezniecība.

• Kur jūs smeļaties iedvesmu saviem darbiem?

Mans iedvesmas avots lielākoties ir daba. Ne vienmēr es sēžu plenērā un strādāju ārā, bet daba mani uzrunā, sniedz idejas. Bieži vien ir tā, ka ideja atnāk pie manis vienkārši apsēžoties un domājot. Līdzīgi kā dzejā, tā arī glezniecībā.
Es gan necenšos savas gleznas veltīt valstiski svarīgiem notikumiem. Man šķiet, ka es nevēlos atreferēt to, kas notiek, es gribu radīt cilvēkiem prieku un sagādāt viņiem kaut kādu pārdzīvojumu – tas ir mākslas uzdevums – radīt cilvēkā pārdzīvojumu. Līdz ar to, manu darbu tematika nav politiski aktuāla. Visticamāk es negūtu nekādu gandarījumu, ja man nāktos ko tādu radīt.

MĀKSLAS DARBS IR TĀ AUTORA SARUNA AR SEVI

• Jūsu darbos lielākoties vērojamas dabas ainavas vai klusā daba. Vai atainot cilvēku nav jums aktuāli?

Es esmu gleznojusi ļoti dažādos žanros – cilvēki, akti, jūras ainavas, dabas un klusās dabas ainavas, pie kuriem pieskaitāmi arī ziedi. Taču dabu es gleznoju iespējams biežāk, jo mana iepriekšējā specialitāte ir saistīta ar to. Varbūt tomēr tā skaistuma izjūta ir tā, kas aiznes mani pie šīm tēmām. Grūti formulēt, jo katra glezna nāk kā tāds savs darbs – rodas ideja un pēc tam tās realizējums. Ja dažreiz sākums meklējams dabas iespaidos, tad citreiz tie ir iekšēji pārdzīvojumi. Piemēram, man ir glezna, kas saistīta ar manas mazmeitas piedzimšanu. Ir reizes, kad izbraucam, vai eju pastaigāties un kāda dabas ainava ir tik ļoti spilgta. Tas var būt kāds miglas rīts, agra rīta pelde vienatnē, kad esi viens ar sevi. Tāpat kā citās mākslas formās, brīdī, kad es viens ar sevi, rodas idejas un vēlme radīt mākslas darbu. Patiesībā mākslas darbs ir saruna ar sevi.

• Bet vai visi darbi rodas mirkļa impulsa vadīti, vai citreiz kāds prasa ilgāku apdomāšanas laiku?

Lielākoties gan mirkļa vadīti. Protams, ir darbi, kas top plenērā, kad mākslinieks uz audekla liek to, ko konkrētā brīdī redz. Ir arī reizes, kad mirklis iespiežas atmiņā tik ļoti, ka to var uzgleznot arī pēc vairākām dienām. Es gan teiktu, ka māksliniekam darbi rodas kādu emociju iespaidā.

• Jūs esat teikusi un citējusi: “Daudzi no jums ļoti labi pazīst šo vārdu un zina tā debešķīgo maģiju. Leonards Koens ir teicis: „Dzeja ir tikai dzīves liecības pēdas. Ja tava dzīve deg īsti, tad dzeja ir tikai pelni.” To pašu var attiecināt arī uz glezniecību. Vai no tā varam secināt, ka darāt savu sirds darbu? Jūsu dzīve patiesi deg?

Man ļoti patīk Leonarda Koena mūzika, viņš ir brīnišķīgs dziedātājs. Gan gleznotājam, gan ikvienam cilvēkam, kas darbojas mākslas žanrā, vienalga vai tā ir proza, dzeja vai dramaturģija, tikai tad, ja viņš īsti deg tajā, ko viņš dara, tad var rasties mākslas darbs. Gala rezultāts jau rodas pēc tam, vispirms nāk pārdzīvojums, ko pēc tam mākslinieks rada.

VĒLOS SAGĀDĀT PRIEKU

• Glezniecībā darbi daudz ko liecina par to autoriem. Šobrīd skatoties uz jūsu darbiem, kā jūs raksturotu to vēsti, ko jūs caur saviem darbiem atstājat citiem?

Man gribētos teikt prieku par dzīvi. Mēs patiesībā ļoti maz priecājamies par dzīvi, taču tā ir īsa, tā skrien tik ļoti ātri un mana pārliecība ir, ka ikviens no mums ir nācis šai pasaulē, lai kaut ko radītu un atstātu aiz sevis un reizē arī priecātos, ka viņam ir dota šī iespēja. Bieži vien mēs ikdienas gaitās mēs aizmirstam priecāties. Tāpēc savos darbos gribu radīt to sajūtu, lai apmeklētājiem ienākot izstāžu zālē vismaz kāds darbs uzrunā un sagādā prieku.

• Bet kāpēc tas ir svarīgi?

Jo, manuprāt, katra mūsu uzdevums ir atstāt kaut ko aiz sevis. Nevēlētos, ka kāds nodzīvo tukšu dzīvi. Mēs visi šajā pasaulē esam laisti ar kādu mērķi, ar kādu uzdevumu ko mums jāpaveic šajā brīdī. Es personīgi domāju, ka mēs šeit tikai ciemojamies kādu laiku un pēc tam atkal aizejam atpakaļ uz turieni, no kurienes esam nākuši. Bet aizejam atpakaļ citādāki.

• Jūs mācat citiem gleznot, esat kā pavadonis citiem sava vēstījuma atstāšanā?

Bērniem man, protams, gribētos iedot to sajūtu, lai viņi iemīl to, ko viņi dara. Un pēc tam lēnām sāk saprast, ko viņi ar to vēlas pateikt. Savukārt pieaugušajiem – lai viņi izbauda radīšanas prieku un gala rezultātā spēj savā darbā ielikt savu domu. Patiesībā studijā, kad atnāk cilvēki, kuri savā mūžā nav rokās turējuši pindzeli, un kad viņi uzdrošinās sākt, viņos ir jūtama gandarījuma sajūta un tas, manuprāt ir ļoti svarīgi. Man nav tik ļoti būtiski iemācīt klasiski pareizu glezniecību, drīzāk, lai viņi atbrīvojas un rada katrs savu unikālu rezultātu.

• Vai jums ir kāda mīļākā vieta, kuru vēlaties gleznot atkal un atkal? Vai paturiet prātā kādu ainavu ilgstošāk kā citas?

Es esmu rīta cilvēks, man ļoti patīk agrie rīti. Varbūt man nav tāda viena konkrēta vieta, taču es sevi saistu ar miglu rītā, ziemā, rudenī, pavasara rasu un ūdeņiem. Sākotnēji man ļoti patika gleznot ziedus, šobrīd vairāk iepatikušās ainavas – interesanti.

• Cilvēkam augot, mainās redzējums?

Jā, noteikti, bet es vienmēr esmu bijusi dabas cilvēks. Nekad negribētu dzīvot nekur citur, kā Latvijā.

CERIŅU Aija

• Nav noslēpums, ka īpaši iecienījusi esat ceriņus, kā daudzi dobelnieki. Bieži rīkojat plenērus tieši Pētera Upīša dārzkopības muzeja ceriņu dārzā.

Jā, nav gan noslēpums. Tā ir mana īpašā tēma jau kopš bērnības. Mans sākums ir Annenieku skola, kura slīga ceriņos. Manas bērnības atmiņās atrodas arī manas “Pērkonu” mājas, kuras arī rotāja ceriņi. Vēlāk jau iemīļots tika arī Pētera Upīša ceriņu dārzs.

• Jūsu gleznojums ir arī uz autobusa, ko Dobeles novads 90. gadu jubilejā pasniedza Latvijai proklamēšanas gadadienā.

Jā, tā ideja viscaur bija mana. Es to realizēju piesaistot finansējumu un tā sakrita, ka tajā laikā bija šī jubileja. Tā šķita brīnišķīga iespēja uzdāvināt ko tādu Latvijai no Dobeles. Protams, ka pamatdoma šim darbam vēsta, ka Dobele ir ceriņu pilsēta. Tas ir viens no, ko Dobele var piedāvāt, ir vēl ļoti daudz, ko šī pilsēta spēj sniegt.

• Gribētos jūs dēvēt par ceriņu Aiju. Tie ne vien daudz atspoguļojas jūsu darbos, bet arī atmiņās par dzimtām vietām.

Jā, daudz tos esmu gleznojusi un droši vien to darīšu vēl, jo tās ir manas bērnības atmiņas.
Atminos, kad ar satrauktu sirdi devos uz pēdējiem eksāmeniem vai pirmās mīlestības gaidās smaržojām ceriņu smaržu, meklējām laimītes. Man šķiet, mēs katrs esam izgājuši caur šādu periodu.

JA MĒS KAUT KO ĻOTI VĒLAMIES, MĒS TO PIEPILDĀM

• Jums ir nācies saskaitīt cik kopā darbi radīti?

Nekad neesmu skaitījusi. Vienreiz mēģināju ieviest tādu kā katalogu, līdz tūkstotim es tiku, taču tas jau bija pirms vairākiem gadiem.

• Gribētos teikt, ka ikvienam māksliniekam gan gleznotājam, gan cita žanra pārstāvim ikviens darbs, kas tiek radīts ir kā bērns. Noteikti nevajadzētu salīdzināt, kurš no tiem ir mīļāks, bet varbūt tomēr ir kāds, kas jūsu sirdī stāv pāri visiem citiem?

Gleznojot konkrēto mākslas darbu mākslinieks iemīlas konkrētā darba procesā. Līdz ar to, manuprāt, gleznojums pie kura tiek strādāts konkrētā brīdī ir mīļākais. Protams, ir darbi, kurus ir ļoti grūti palaist un ir tādi, kurus es neesmu atlaidusi vismaz 20. gadus, lai vienalga kādu naudu man solītu. Taču, kad paiet zināms laika posms, tad tāpat kā bērnu, mēs mākslinieki arī savus darbus palaižam.

• Jums ir divas studijas, no tām viena atrodas Dobelē, kāpēc tieši šeit?

Primāri tāpēc, ka šeit ir mājas. Es esmu viscaur dobelniece. Es vēlējos nodot savas zināšanas arī kādam tālāk. Tad, kad man šī studija vēl nebija, es teicu, ka man viņa būs – ikviena domu forma materializējas. Sākumā ir doma, skaļi izteikts vārds, kam seko rīcība. Ja mēs kaut ko cieši vēlamies, tad mēs to piepildām.

• Vai Dobelē ir daudz ainavu ko gleznot?

Manuprāt, jebkurā vietā var atrast ko gleznot. Es gleznoju Dobeli, jo tā ir mana pilsēta. Es jūtos piederīga un ļoti iemīlējusi šo pusi. Bija laiks, kad dzīvoju Rīgā, un nekad to tā arī nesajutu kā savas mājas, kā vietu, kurai būt piederīga. Dobelei kā mazpilsētai ir sava seja, ir lietas, ar ko tā asociējas citu pilsētu iedzīvotājiem. Man liels prieks, ka šeit ir ļoti attīstīta infrastruktūra, ka cilvēkiem ir pieejamas darba vietas, kas citviet nav. Pa šiem gadiem pilsētvide ir ļoti sakopusies, par ko man, kā kājāmgājējam, gribas teikt lielu paldies sētniekiem, kuri, manuprāt, savu darbu veic tiešām uzcītīgi un atbildīgi.

SNIEDZ VĒLMI TURPINĀT DARBOTIES

• Jūs esat Dobeles novada pašvaldības Goda zīmes 2020 saņēmēja, kādas bija sajūtas, kad par to uzzinājāt?

Protams, ka ir prieks, bet tajā pašā laikā acīs sariešas asaras, jo katrs mēs zinām, ko esam darījuši, kā autori neprasot par to nekādu atlīdzību. Projekti, kuros ir bijusi ietverta atlīdzība, nespēj atsvērt visu ieguldīto darbu. Ļoti daudz darīts bez atlīdzības, aiz prieka, jo gribējies realizēt labu ideju. Fakts, ka mani par to kāds novērtē, sagādā ļoti lielu gandarījumu. Tas dod vēlmi darīt vēl. Tas nozīmē, ka tas labais, ko es daru neapstājas – sagādās kādam prieku un kļūs par vēstures daļu, ko mēs visi veidojam.
Šāda veida novērtējums ir ļoti svarīgs. Patiesībā, cilvēkiem, kas dzīvo novadā un tiek novērtēti no novada pašvaldības puses, tiek pacelta pašapziņa.

• Ko jūs ieteiktu jaunajiem māksliniekiem?

Uzdrošināties, kaut arī ir sajūta, ka neko neprot vai nezina. Un tiem, kas šādu darbu nopietni vēlas darīt, varu novēlēt pacietību un darbu, jo vairāk strādā, jo vairāk izprot. Šādu atziņu es gūstu mācot citus, jo caur saviem mācekļiem arī es pati mācos. Bieži vien stāvot viņiem aiz muguras un sniedzot padomu un analizējot viņa darbu, pie sevis tā piedomāju, ka es visu laiku pati mācos. Patiesībā cilvēks ikvienā nozarē mācās visu savu dzīvi.

• Kur jūs sevi redzat pēc vairākiem gadiem? Vai jums ir kāds lielāks mērķis, kas vēl jāpiepilda?

Es esmu no tiem, kurš piekrīt, ka par lieliem sapņiem nerunā. Man galva visu laiku ir pilna ar sapnīšiem un idejām, ko arī vienu pēc otra es realizēju. Taču tos lielos mērķus es vēl pagaidām neatklāšu.

UZZIŅAI
Dobeles novada pašvaldība apbalvojumus piešķir par novadam nozīmīgu un plašu atpazīstamību guvušu pilsonisko un sabiedrisko aktivitāti; par nozīmīgu ieguldījumu saimnieciskajā vai sabiedriskajā darbībā; par izcilu profesionālo meistarību, kas sekmējusi novada atpazīstamību; par mūža ieguldījumu un izciliem nopelniem darbā novadā un citiem sasniegumiem.

Video autors: Krauze Vision
Foto autore: Agnese Krauze
Projektu īsteno Dobeles Pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs