DobeleLaikā, kad labās ziņas ir deficīts, «Dobele dara» turpina uzturēt možu garu un lepojas ar tiem, kas rada un dara. Kā rubrikas «Dobele lepojas» aizsācēji tika uzrunāti Dobeles novada pašvaldības augstākā apbalvojuma «Goda zīme 2020» laureāti.
Šoreiz – arhitekts PĒTERIS BLŪMS, kurš šo apbalvojumu ieguva par izcilu profesionālo meistarību un sevišķi nozīmīgu ilggadēju ieguldījumu Dobeles kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā.
Tradicionāli pašvaldības apbalvojumi tiek pasniegti svinīgā publiskā pasākumā Latvijas Republikas proklamēšanas dienā. Ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī, pasākums pērn tika pārcelts, lai ar pienācīgu cieņu un godu pasniegtu Dobeles novada apbalvojumus 2020. gada laureātiem iespējami vistuvākajā laikā, par to iepriekš informējot apbalvojumu saņēmējus un aicinātos viesus.
2021.gada janvārī atjaunotās pils kapelas daļā, lai pārrunātu paveikto, tikās Dobeles novada domes priekšsēdētājs ANDREJS SPRIDZĀNS, projekta vadītāja NADĪNA ČERPAKA, arhitekts PĒTERIS BLŪMS, kā arī Dobeles novada Tūrisma informācijas centra (TIC) vadītāja KRISTĪNE ŠTOSA. Katrs no sava skatu punkta dalījās atmiņās.
VAI TIKAI SĀKUMS?
Ar video kameru starpniecību, uzrunājot ne vien klātesošos, bet ikvienu Latvijas iedzīvotāju, ANDREJS SPRIDZĀNS norādīja, ka vēlas apliecināt savu pateicību arhitektam un idejas autoram, kurš jau daudzu gadu garumā ir strādājis Latvijā lielāko pilsdrupu kompleksā, lai attīstītu šo ieceri, izplānotu, ko un kā darīt ar šo kultūrvēsturisko mantojumu. Ko šodien varam parādīt paši sev, Latvijai un, iespējams, arī pasaulei. Viņš sacīja:
– Man ir liels gandarījums par paveikto, taču darbi noteikti ir jāturpina. Šodien šeit esam tie, kuri ir bijuši klāt, kad šī ideja, kas dzima pirms teju divdesmit gadiem, ir pārtapusi par reāli taustāmu un baudāmu kompleksu, uz kuru mēs varēsim atbraukt, skatīties, iepazīt vēsturi. Apmeklētāji varēs priecāties, ka ne vien no attāluma, bet arī iekšēji ir notikušas zināmas izmaiņas, kas mūsu Dobeli padara interesantāku, daudz skaistāku un tūristiem vilinošāku.
Es noteikti vēlreiz vēlos uzteikt Pēteri Blūmu kā šīs idejas autoru, lielo darbu plānotāju un, protams, visus tos, kuri piedalījās šajā restaurācijas procesā, jo tas nebūt nebija vienkāršs projekts, taču gan no arhitektoniskā, gan būvnieciskā, gan no dažādiem citiem aspektiem unikāls projekts visā Latvijā.
Vaicāts, kāds ir dobelnieku lielākais ieguvums, realizējot šo projektu, priekšsēdētājs norādīja, ka, viņaprāt, ir iegūts sakārtots tūrisma objekts, kas piesaistīs ne vien Dobeles iedzīvotājus, bet arī būs pamudinājums daudziem pilsētu apmeklēt – ieraudzīt Dobeli ne vien kā rūpniecības pilsētu, bet arī ievēros, ka pilsētvidē attīstās tūrisms.
SAGAIDĀMAS PĀRMAIŅAS ARĪ TURPMĀK
– Jau līdz šim pilsdrupās norisinājušās dažādas kultūras norises, šī izbūve noteikti mums paver vēl lielākas iespējas. Protams, mums ir jāturpina attīstība, lai tās kļūst par nozīmīgāku vietu visā kopējā tūrisma piedāvājumā. Nemaz nerunājot par to, ka šeit būs arī muzeja sadaļa, kas vēstīs par vēsturi, par pili, kā arī par Livonijas ordeņa laiku.
Tomēr, ja runājam par kopējo pilsdrupu kompleksu, tad šis noteikti ir tikai sākums. Neskaitot konservācijas darbus, kas veikti 20 gadu garumā, šī rekonstrukcija ir pirmais lielais darbs, kas ir iesākums visa pilsdrupu kompleksa tālākai attīstībai. Protams, esmu minējis, ka tam visam ir nepieciešami lieli finansiāli līdzekļi, bet uzskatu, ka vienmēr vajag tikai iesākt, tad idejas ģenerējas, parādās jaunas iespējas, kam sadarbībā ar Pēteri Blūmu mēs, iespējams, radīsim risinājumu. Viens no tādiem mums jau ir zināms – ir jāveic labiekārtošanas darbi pagalma vietai, lai to radītu pieejamāku apmeklētājiem dažādu pasākumu laikā.
SAVA PIEEJA RESTAURĀCIJAS DARBIEM
Pirmās apspriedes par nepieciešamajiem pilsdrupu konservēšanas darbiem tika aizsāktas 2004. gadā, kad Pēterim Blūmam tika lūgts padoms, kā labāk būtu rīkoties, lai pilsdrupas saglabātos pēc iespējas labāk. Tagad sarunas laikā arhitekts norādīja, ka risinājumi jau tolaik varēja būt dažādi. Vienkāršākais no tiem, uzliekot mūrim mālu, kaļķi vai velēnas, taču tas izmaksātu ļoti dārgi un atkārtoti darbi būtu nepieciešami aptuveni ik pēc pieciem gadiem.
– Pirmkārt, es vēlos pateikties par man veltīto uzticību šā projekta izstrādē. Ir jābrīnās, ka tieši šīs kapelas daļas mūri ir tik labi saglabājušies. Tie ir apbrīnojami labi stāvējuši. Latvijā ir ļoti maz vietu, kur ir tāda viduslaiku un 17. gadsimta apmetuma kolekcija, kāda ir šeit. Atrodami pat saglabājušies fasādes gleznojumu fragmenti, – savu apbrīnu pauda arhitekts.
Viņš atklāja, ka, ņemot vērā to, kas bija saglabājies, kapelas telpai bija jākļūst par iekštelpu, lai tā tiktu pasargāta no tālākas iznīkšanas. Arhitekts aprēķinājis, ka ik gadu no kopējā pilsdrupu kompleksa tika pazaudēts aptuveni kubikmetrs mūru. Līdz ar to tika izstrādāts projekts, kurā kapelas daļa iegūst pilnvērtīgas telpas aprises. Viņš arī norādīja, ka pilnīgus rekonstrukcijas darbus nevarēja veikt, jo ir pārāk daudz nezināmā, kā tas viss izskatījās, kad drupu vietā slējās Livonijas ordeņa pils.
PAVEIKTAIS SAGĀDĀ GANDARĪJUMU
- Vai iesākumā bija pārliecība par lēmumu uzņemties šo projektu?
– Man daudzi teica, ka esmu dulls. Norādīja, ka man nekas neiznāks, jautāja, kā es plānoju novadīt lietus ūdeņus, kāda būs apkure, kā ievilkt gāzi vai kanalizāciju. Vaicāja, ko par to teiks Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija – tas tomēr ir piemineklis. Protams, uz visiem šiem jautājumiem es tajā laikā atbildēt nevarēju, taču iekšējā balss man teica, ka ir vērts riskēt, jo pils teritorija kopumā ir ļoti iespaidīga ar savu mērogu un ar to, ka šīs pils kontūras nav izplūdušas un izzudušas, bet, gluži pretēji, ir ļoti konkrētas un redzamas. Man bija ļoti skumji, ka šāda vieta Dobeles centrā bija atstāta bez īpaša pašmērķa.
Tajā brīdī, kad vietu sāk apdzīvot kaut vai no viena gala, tajā parādās apdzīvotība, kuru citi ar laiku sāk respektēt, vairs nenodarbojas ar vandalismu.
- Kāda ir projekta hronoloģija?
– 2004. gadā mēs prezentējām ideju. 2008. gadā sākām strādāt pie projekta birojā. Pēc pāris gadiem projekts bija kārtībā, tas tika saskaņots, taču pašvaldība nevarēja šo projektu finansēt. Mēs šo projektu pārtaisījām, jo gadu laikā tik daudz kas aizgāja bojā. Taču šī pauze noteikti bija laba, jo tajā man nāca klāt pieredze. Pirmajā projektā bija svarīgi to realizēt kā tādu, bet 2016. gadā izstrādātajā projektā bija iespēja strādāt vairāk detalizēti pie risinājumiem, jo pati konstruktīvā ideja jau bija gatava.
- Kas no visa projekta, jūsuprāt, bija sarežģītākais?
– Glābšana un ugunsdrošība. Šajā jautājumā ugunsdzēsēji bija ļoti iecietīgi, saprotoši, bet arī ļoti prasīgi. Paldies viņiem par to! Šis ir absolūti neordinārs projekts no visiem viedokļiem. Kopumā visa infrastruktūra prasīja ļoti daudz. Tā nesa daudz izaicinājumu.
- Minējāt, ka projekta sākumā tikāties ar skeptiķiem, kuri nebija pārliecināti par projekta iznākumu. Vai tagad, kad viņi ienāk šeit un redz paveikto, jums ir gandarījuma sajūta, ka tomēr viss izdevās?
– Protams. Esmu ļoti gandarīts par gala iznākumu.
- Taču, ja mēs ļautos nedaudz pasapņot un toreiz, 2004. gadā, kad pirmo reizi radās ideja par drupu restaurāciju, šim mērķim uzreiz atrastu arī finansiālus līdzekļus, vai izdotos saglābt ko tādu, kas, iespējams, šo gadu laikā ir nobrucis?
– Es domāju, ka tad projekts būtu stipri citāds, jo pa šiem piecpadsmit gadiem izmaiņas projektēšanas un konstrukciju tehnoloģijā ir gājušas milzīgiem soļiem uz priekšu. Lai realizētu šo projektu, tika izmantotas ļoti daudzas mūsdienu tehnoloģijas ar trīsdimensionālu uzmērīšanu un projektēšanu, kas tajā laikā nebija pat iedomājamas.
Viss notiek, kad tam ir jānotiek. Manuprāt, attīstība notiek vadīti. Ja to ļoti nespiež, neko īsti nokavēt nevar.
PROJEKTA LAIKĀ IZVEIDOJĀS DRAUDZĪBA
Šāda projekta izstrāde nav iedomājama bez komandas darba. Tāds izveidojies gan starp arhitektiem un būvniekiem, gan starp tik ļoti daudzpusīgajām iesaistītajām personībām. Taču visām iesaistītajām pusēm pa vidu atrodas projektu vadītājs, kuram jāspēj rast risinājumu pat visneiedomājamākajās situācijās. Tā caur dažādām kopīgi pārvarētām grūtībām koleģiāli cieša saite izveidojusies starp projekta vadītāju NADEŽDU ČERPAKU un arhitektu PĒTERI BLŪMU.
– Man ir liels pagodinājums strādāt šajā projektā, kurā es varēju izzināt vēsturi, kļūt vēl lielāka patriote, iepazīties ar Pēteri Blūmu un viņa komandu, ar ko mēs kopā strādājām. Šis patiesi ir bijis ļoti komplicēts projekts, jo iesaistījušies ne tikai būvnieki, arhitekti, arheologi, vēsturnieki, bet arī tūrisma speciālisti, jo ļoti svarīgi bija saprast, kā pēc tam šeit piesaistīt apmeklētājus – ko mēs varam piedāvāt.
Patiesību sakot, šis bija grūts projekts mazliet vairāk nekā divu gadu garumā. Es kā projektu vadītāja varu teikt, ka tie nebija tikai būvdarbi, tas bija process. Ļoti priecājos būt šeit, jo paveiktais ir sapnis, ko mēs lolojām, izsapņojām. Mēs varam būt gandarīti par paveikto. Paldies, Pēteri, par šiem vairāk nekā diviem gadiem – tiešām, tā ir draudzība, – atzina NADEŽDA ČERPAKA.
– Savukārt, es īpaši vēlētos uzteikt viņas darbu, – uzsvēra arhitekts PĒTERIS BLŪMS. – Mums ir gājis visādi, bet bez Nadīnas tas būtu neiedomājami, jo viņai piemīt apbrīnojama spēja izkulties no vissmagākajām situācijām, samierināt cilvēkus un izdarīt to tā, lai pēc tam nepaliek rūgtums.
Es gribēju vēl pieminēt, ka pārstāvu arhitektu biroju «Konvents», kas ar šo projektu visus šos gadus strādāja. Mums ar šo projektu palīdzēja tikt galā «Ināras Caunietes arhitektūras birojs». Bija divi brīnišķīgi būvinženieri: Irēna Boks un Ilmārs Andrējevs-Empelis. Gāzes projektētājs Ivars Rūdolfs Rudens, kurš diemžēl nepiedzīvoja šo brīdi, kaut gan ļoti gaidīja. Ūdens, kanalizācija – Aija Gaile, uzņēmuma «ReRe Meistari» Juris Grodņa un Ernests Karlsons. Es noteikti vēlos pieminēt Jāni Gagaini no uzņēmuma «Krone», kas izgatavoja logus un metāla stikla konstrukcijas. «Barteks – Bartlomiej Kubiak konserwacja zabytkow» SIA vadošais restaurators Bartlomejs Kubaks (mūra konservācija, restaurācija); restaurators no Polijas. Šeit pāris reižu bija atbraucis Roberts Vecums-Veco. Diemžēl arī viņš nepiedzīvoja gala projekta izskatu. Kad šeit sākās pirmie konservatorijas darbi, viņš teica: «Man jau šeit ļoti sāk patikt.» Roberts Vecums-Veco bija Latvijas restauratoru sirdsapziņa un dvēsele. Strādāja uzņēmumā «ReRe». Viņa ļoti pietrūka, bet mēs šo darbu zināmā mērā darījām, jūtot atbildību ne vien pret Latviju, bet arī Robertu, kurš vairs nav Latvijas, bet gan pasaules pilsonis – tur, augšā. Un tā ir vēl lielāka atbildība.
INTERESE PAR OBJEKTU JAU IR AKTUĀLA
TIC vadītāja KRISTĪNE ŠTOSA norādīja, ka viņai kā tūrisma speciālistei un Zemgales tūrisma asociācijas pārstāvei ir liels gandarījums par paveikto:
– Man jāsaka liels paldies komandai par šā projekta realizāciju, jo mēs esam ieguvuši kaut ko ļoti unikālu. Saņemu arvien vairāk zvanu, kad beidzot varēs nākt uz pilsdrupām apskatīt paveikto arī iedzīvotāji. Esmu ļoti pārliecināta, ka tas palielinās tūrismu mūsu novadā un Dobele vairs nebūs tikai tranzīta pilsēta tūrismam, bet noteikti būs tūrisma galamērķis. Ikdienā, braucot garām pilij, man gribas ātrāk ķerties klāt darbam, jo es redzu to potenciālu, ko šeit var paveikt. Paldies komandai par ieguldīto darbu, paldies Pēterim Blūmam.
UZZIŅAI
Dobeles novada pašvaldība apbalvojumus piešķir par novadam nozīmīgu un plašu atpazīstamību guvušu pilsonisko un sabiedrisko aktivitāti; par nozīmīgu ieguldījumu saimnieciskajā vai sabiedriskajā darbībā; par izcilu profesionālo meistarību, kas sekmējusi novada atpazīstamību; par mūža ieguldījumu un izciliem nopelniem darbā novadā un citiem sasniegumiem.
Video autors: Krauze Vision
Foto autore: Agnese Krauze
Projektu īsteno Dobeles Pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs
