Dobeles novadsPērn Zemgales Plānošanas reģiona (ZPR) organizētajā konkursā “Gada uzņēmējs Zemgalē” tika izvirzītas trīs dažādas kategorijas – jaunais uzņēmums ar stāžu līdz 5 gadiem; mikro/mazais uzņēmums ar gada apgrozījumu līdz 10 miljoniem eiro un ne vairāk kā 50 darbinieku, kā arī vidējais/lielais uzņēmums ar gada apgrozījumu virs 10 miljoniem un virs 51 darbinieka.
Nominācijām pretendentus izvirzīja Zemgales reģionā pārstāvētās pašvaldības, tostarp Dobeles novada pašvaldība, taču par nominācijai izvirzītajiem kandidātiem balsoja Zemgales Attīstības padomes (ZAP) dalībnieki. Šādu atzinību visās trīs kategorijās, atbilstīgi ZAP apstiprinātajam Nolikumam, guva un ar gandarījumu par mūsu novada uzņēmējiem apbalvošanas ceremonijā Dobeles novada domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis sveica – SIA “Telpa MS” no Penkules, zemnieku saimniecību “Muldas” no Bikstu puses un metālapstrādes uzņēmumu no Dobeles SIA “EAST METAL”.
Līdz ar šiem apbalvojumiem laureāti guva iespēju par sevi un apbalvojuma sajūtām pastāstīt plašākai auditorijai. Saruna ar SIA “Telpa MS” dibinātāju un vadītāju MADARU STANGU:
Esmu dzimusi un augusi Penkulē. Pēc pamatskolas man ceļš veda uz Jelgavu, uz Spīdolas ģimnāziju. Mana pirmā darba vieta bija „Emīla Gustava šokolādē”. Pēc tam sekoja studijas Rīgā, taču sapratu, ka dzīve pilsētā mani nesaista, gribēju atgriezties laukos. Atradu darbu Dobelē, un tā es te paliku.
- Vai kafejnīcas izveide bija Tavs sapnis?
Ilgāku laiku domāju par uzņēmējdarbību, taču man nebija konkrētu ideju par to, kas laukos varētu aiziet. Radīt kaut ko mazu bija riskanti, jo laukos tam varētu nebūt dzīvotspējas. Tad man viens tuvs cilvēks rosināja pagaidīt, kad būs projektu konkurss. Biju aizgājusi no darba, pēc mēneša tika izsludināts Leader projektu konkurss. Lasīju kritērijus un sapratu, ka būs tas, kas ir tagad.
- Kā atradi šo vietu?
Sākumā ideja bija par kafejnīcu kādā zemes gabalā ārpus Penkules, bet, apsverot šo plānu, sapratām, ka ļoti dārga būs infrastruktūras izveide. Manai mammai pieder šis īpašums, blakus bija ziedu veikals. Sākumā domājām, ka renovēsim to māju. Taču tur bija sarežģījumi, tāpēc sāku apsvērt iespējas par šo ēku, ko pirms kafejnīcas būvniecības demontējām. Labi, ka mēs to izdarījām, jo uzskatu, ka ainava Penkulē ir uzlabojusies.
- Finansējumu sākotnēji meklējāt caur projektiem?
Jā, Leader programmā bija iespēja saņemt 70 procentus lielu atbalstu, nevarējām to neizmantot.
- Ja salīdzini savus jaunības dienu sapņus un dzīvi Rīgā ar šodienu, kādas ir izjūtas?
Ir jāizbauda, citādi nezināsi, kā tas ir. Ja man nebūtu šīs pieredzes, es nezinātu, cik nozīmīgi man ir atgriezties. Ar kolēģēm runājām, ka mūsdienās cilvēkiem vairs nav svarīgi vienā darba vietā strādāt visu mūžu. Jaunie cilvēki bieži maina, meklējot savu īsto vietu. Es to atradu Penkulē. Ja runājam par bērnības sapņiem, es gribēju strādāt par pārdevēju un skolotāju. Abi šie sapņi ir piepildījušies – kafejnīcā strādāju par pārdevēju, skolā – par skolotāju.
- Pieteikumā bija teiks, ka plāni ir bijuši kā Napoleonam, bet līdz šim ir sasniegta puse. Kas vēl padomā?
Kafejnīcā šobrīd svarīgi ir pārdzīvot ziemu un gaidīt vasaru. Taču mums ir daudz ieceru, ko finansējuma trūkuma dēļ neesam spējuši īstenot iekštelpās – plaukti suvenīriem un vietējo uzņēmēju reklamēšanai, ārpusē vēl ir daudz darbu, kas jāpaveic. Esam domājuši arī par bērnu rotaļu laukuma izveidi.
- Kur Tu redz sevi pēc pieciem vai desmit gadiem?
Noteikti Penkulē, kafejnīcā.
- Cik darbinieku šeit šobrīd strādā?
Piecas. Trīs pavāres, no kurām viena ir vadītāja ar pienākumu kontrolēt ikdienas darbus. Vēl esmu es un viena viesmīle. Sākumā bijām trīs darbinieces – divas pavāres un es. Pirmos divus mēnešus aizvadīju bez brīvdienām. Tas bija diezgan traki.
- Kādas ir līdz šim lielākās grūtības, ko nācies pārvarēt?
Noteikti, ka tas ir šis brīdis – ziemas sākums. Mēs strādājam tikai gadu, tāpēc šis brīdis pēc vasaras sezonas, kas bija grandioza, nav viegli. Ir jāspēj sadalīt darba pienākumus tā, lai visiem būtu labi. Esam pieraduši pie ļoti labām atsauksmēm, tāpēc tad, ja ir kādas negatīvas piezīmes, ļoti rūpīgi skatāmies un analizējam problēmu un risinām. Mums viss ir jauns. Nākamais gads jau būs vieglāks, jo zināsim, ar ko jārēķinās, un sapratīsim, kas jādara. Piemēram, bija dienas, kad nekontrolējām klientu plūsmu. Piemēram, Tēva dienā, ko mūsu kolektīvā nesvin, bet, kā izrādās, ļoti daudzi atzīmē. Nākamgad jau zināsim, ka šī, kā arī Traktordiena Tērvetē vai Auces svētki, ir reizes, kad jārēķinās ar klientu pieplūdumu.
- Tas nozīmē, ka kultūra iet roku rokā ar ēdināšanu.
Jā, bet arī Penkulē daudz kas tiek darīts – ir zemenes, smiltsērkšķi, pašapkalpošanās veikaliņš. Mēs varam sadarboties, pievilināt tūristus, veicināt vietējo ekonomisko izaugsmi.
- Kā jūs uzņēma Penkules uzņēmēju vidē?
Ļoti labi, jo arī mums nav grūti citus pareklamēt. Piemēram, kad bija narcišu „bums”, mums nav sarežģīti pastāstīt, kur var saplūkt narcises, kā arī izcelt citas vietējās nianses, lai varam cits citam palīdzēt.
- Vai vietējie sākumā nebija skeptiski par jūsu biznesa ideju?
Bija un, šķiet, joprojām ir. Daudzi nemaz šeit nav bijuši, bet es labprāt aicinātu nākt un nobaudīt kaut ko. Aptuveni 70 procenti apmeklētāju ir pagasta viesi. Bet, protams, ir tādi vietējie, kas ir ļoti pretimnākoši, izmanto mūsu piedāvājumu.
- Kur jūs sevi reklamējat? Vai jums ir mājaslapa vai kāda vieta, kur iepazīties ar ēdienkarti?
Mēs izmantojam sociālos tīklus. Mājaslapas mums nav, taču vietējā tūrisma pārstāve Aija Kočina mūs reklamē, varam teikt paldies pagasta pārvaldes vadītājai Ērikai Karro, ka iesaista kafejnīcu dažādos pasākumos. Labākā reklāma ir no mutes mutē.
- Kā tu vērtē to, ka esat izvirzīti balvas „Gada uzņēmējs Zemgalē” saņemšanai?
Tas ir neticami. Taču tas ir iespējams, ja kaut ko dara.
- Vai bija kāda nojauta vai pārsteigums?
Tas bija pārsteigums. Es zināju, ka rādītāji ir labi un mēs varētu kaut ko iegūt, bet ne jau tik ātri. 4. decembris ir mūsu kafejnīcas pirmā dzimšana diena. Gada laikā esam ļoti daudz izbaudījuši – pabijuši dažādos laikrakstos, televīzijā. Gada uzņēmējs ir traki, kā teiktu viena no mūsu pavārītēm. Tas varbūt būs kā iedvesma citiem.
- Izklausās, ka jums ir ļoti ģimenisks kolektīvs.
Tā ir, jo, piemēram, arī ēdienkarti veidojam viss kolektīvs. Kopīgi degustējam, vērtējam – neatkarīgi no tā, vai tas ir pavārs vai viesmīlis, drīkst izteikt savus komentārus. Tādējādi mēs nonākam pie kompromisa un šo ēdienu ieliekam vai neieliekam ēdienkartē.
- Ko Tu ieteiktu kādam, kurš domā par savu uzņēmējdarbību un šaubās – lēkt tajā vai nē?
Nekad nezinās, kā būs, ja nepamēģinās. Ir jāapsver, kādas konkrētajā vietā ir iespējas. Tomēr, neatkarīgi no tām, es novēlētu, lai šis cilvēks ļaujas saviem sapņiem. Ja nebūs pamēģinājis, visu mūžu sev pārmetīs, bet arī tad, ja būs piedzīvota neveiksme, tomēr būs guvis noteiktu pieredzi. Varbūt tas būs kā atspēriens kaut kam jaunam.
- Ko jūs sarunas noslēgumā novēlēsiet?
Brauciet pie mums ciemos un nobaudiet kaut ko no mūsu ēdienkartes!
